ALK Outlet Dzērieni & Vīni logo

Vīns

Vīns ir pazīstams kopš pasaules bērnu dienām. Tas ir senākais alkoholiskais dzēriens, ko gatavo, raudzējot vīnogas. Dzēriena nosaukums radies par godu tā galvenajai sastāvdaļai vīnogai. Alkohola saturs vīnā ir no 8% līdz 14%.

VĒSTURE: Arheologi uzskata, ka vīnu pazinušas teju visas senās tautas jau pirms mūsu ēras. Tomēr pirmās liecinas par vīna gatavošanu ir atrodamas apmēram 6000 gadus pirms mūsu ēras tagadējās Gruzijas teritorijā.

BAUDĪTĀJIEM: Dāžādas vīnogu šķirnes, dzēriena pagatavošanas veidi, klimatiskie apstākļi un pat katra gada ražas nianses veido bagāto vīna piedāvājuma klāstu.

Tradicionāli vīns tiek gatavots no vienas vai vairākām vīnogu šķirnēm. Populārākās Eiropas vīnogu šķirnes ir „Pinot noir”, „Chardonnay”, „Cabernet Sauvignon”, „Gamay” un „Merlot”.

Vīnu, kura pagatavošanā tiek izmantota kāda dominējoša vīnogu šķirne (pēc likuma kā minimums 75% līdz 85% sastāvā), dēvē par „šķirnes”, savukārt citus, kuru receptē ir dažādas vīnogu šķirnes, - par „jauktajiem”. Jāņem vērā, ka tas neapzīmē vīna kvalitāti, bet tikai tehnisku dzēriena pagatavošanas metodi!

Vīnu taisa, raudzējot arī dažādas augļu, ogu sulas un ziedu sīrupus. Mūsdienās veikalu plauktos ir atrodams ceriņu vīns, rožu vīns, bērzu sulas vīns, ābolu vīns, jāņogu vīns u.c.

Pēc garšas vīni var būt skābie un sausie, pussausie, pussaldie, saldie.

Tavs ceļvedis vīnu pasaulē:

 

Sarkanvīns

Sarkanvīns tiek gatavots no tumšajām vīnogām. Gatavā dzēriena krāsa var nedaudz atšķirties, veidojot dažādus tumši sarkanos toņus.

Pasniedzot sarkanvīnu, ieteicams to pārliet karafē, jo, atrodoties istabas temperatūrā, tas izgaro, vilinot ar sarkanvīnam raksturīgo bagāto buķeti.

Sarkanvīnam ir paredzētas lielas, apaļas glāzes, azpildot tikai vienu trešdaļu no tilpuma. Dzērienam jābūt istabas temperatūrā.

 

Baltvīns

Baltvīns tiek gatavots no gaišajām vīnogām.

Tradicionāli baltvīnu pasniedz kā aperitīvu vai ar vieglajiem ēdieniem. Pirms pasniegšanas dzērienu noteikti nepieciešams atdzesēt. Baltvīnam ir paredzētas pusgaras, šauras glāzes, aizpildot divas trešdaļas no tilpuma.

Rozā vīns

Rozā vīns ir vēl viens vīna veids, ko ir iemīļojuši vairāki vīna cienītāji. Rozā vīni tiek pagatavoti no sarkanajām vīnogām, un tiem ir vielgi eleganta garša un smarža. Vīnziņi iesaka rozā vīnus, kas ir izturēt ne ilgāk par trim gadiem.

Dzirkstošais vīns, šampanietis

Daudzviet pasaulē tiek ražots dzirkstošais vīns, tomēr par šampanieti drīkst dēvēt tikai to dzērienu, ko raudzēšanas procesā iegūst no īpašu šķirņu vīnogām, kas aug Šampaņas reģionā (Champagne), Francijā. Šampanietim līdzīgi dzērieni, kas pagatvoti citviet, tiek saukti par dzirkstošajiem vīniem vai proseko (prosecco).

Vēsture vēsta, ka izcilo dzērienu radīja neredzīgais benediktīniešu mūks Pjērs Perinjons (Pérignon, 1638 – 1715), nodrošinot šim šampanieša dzērienam popularitāti arī mūsdienās.

Portvīns

Portvīns ir stiprināts deserta vīns no speciālu šķirņu vīnogām, kuru krāsa nosaka arī dzēriena krāsu (balts, sārts vai sarkans). Portvīns ir salds un ar izteiktu aromātu.

Dzēriens ir nosaukts par godu Portugāles pilsētai Portu, kuras reģionā tiek audzētas dzērienā izmantotās vīnogas.

Karstvīns

Karstvīns ir karsts alkoholisks dzēriens, kura pagatavošanā izmanto sarkanvīnu un dažādas garšvielas: kardamonu, ingveru, apelsīnu miziņas, krustnagliņas, kanēlstandziņas u.c. Viekalu plauktos ir pieejami arī gatavie karstvīni, kurus nepieciešams tikai uzsildīt.

Karstvīna baudīšanas mākslu Eiropā ir izplatījuši romieši jau 1.gs. m.ē. Vēl joprojām šis viegli alkoholiskais dzēriens ir ļoti iecienīts ziemas svētku laikā. Slavenajos Rietumeiropas Ziemassvētku tirdziņos, sildoties sirsnīgajās sarunās, dzērienam pievieno arī nedaudz degvīna.

Kā izvēlēties vīnu kāzām?

Vasara un agrs rudens ir raženākais kāzu laiks, kad Latvijā salaulājas visvairāk pāru. Tomēr ar šo skaisto notikumu saistās arī daudz rūpju, tostarp – kādus dzērienus sarūpēt kāzu galdam? Kaut arī vīna baudīšanas kultūru Latvijā esam sākuši iepazīt salīdzinoši nesen, šobrīd tā piedzīvo strauju attīstību, un arvien vairāk jauno pāru par svētkos dominējošo dzērienu izvēlas tieši vīnu. Bet kā tad atrast piemērotāko un kas būtu jāņem vērā, izvēloties vīnu kāzu svinībām? Padomu vaicājām trim pieredzējušiem vīnziņiem.

Pirmajiem tostiem – šampanietis vai dzirkstošais vīns

Tā kā par populāru tradīciju kļuvis pirmais tosts uzreiz pēc laulību ceremonijas vai pašā svētku sākumposmā, vīnzinis Kaspars Reitups iesaka noteikti padomāt par šampanieti vai dzirkstošo vīnu: „Kāzas ir svinības, un cilvēki ar svinībām asociē visus dzirkstošos vīnus un šampaniešus. Tostiem un kulminācijai vispiemērotākais būs dzirkstošais vīns, bet pēc tam jau var ņemt un variēt.”

Dzirkstošais vīns tiek ražots daudzviet pasaulē, taču par šampanieti dēvējams tikai tas, kas iegūts no īpašu šķirņu vīnogām, kas tiek audzētas Šampaņas (Champagne) reģionā Francijā. Tas, vai pēc laulību ceremonijas pasniegt tieši šampanieti vai kādu citu dzirkstošo vīnu, atkarīgs no jaunā pāra gaumes un dzērieniem atvēlētā budžeta, bet rekomendējam sarūpēt pāris glāžu svaiga un spirdzinoša dzirkstošā vīna katram kāzu viesim!

Vīns svinību galdā

Neraugoties uz izplatīto priekšstatu, ka primāri jāparūpējas par vīna saderību ar ēdieniem, šajā gadījumā tas būs otršķirīgi. Kāzās pasniegtajam vīnam jābūt viegli baudāmam un ne pārāk sarežģītam. „Kāzās sapulcējas cilvēki ar ļoti dažādām garšas prioritātēm”, uzsver vīnzinis Jānis Kaļķis, „tādēļ jāpiemeklē pēc iespējas universālāks vīns bez īpašām, spilgtām garšas vai aromāta niansēm, kas kādam varētu nepatikt.” Kā veiksmīgu izvēli kāzu svinībām Kaļķis iesaka vīnus, kas radīti, apvienojot dažādas vīnogu šķirnes, – un rekomendē, piemēram, Bordo (Bordeaux) sarkanvīnus vai vairāku vīnogu šķirņu salikumus no Jaunās pasaules – Amerikas, Austrālijas un Okeānijas, – jo tie lielākoties būs augļaināki un saprotami arī iesācējiem vīna pasaulē: „Ja mēs paņemam kādu Čīles vīnu no vairāku šķirņu vīnogām, Sémillon baltvīnu un Cabernet/Shiraz sarkanvīnu, tā būs diezgan droša izvēle, jo lielākajai daļai cilvēku tie patiks.”

Svētku vakariņu un saviesīgās daļas laikā Kaspars Reitups iesaka piedāvāt viesiem divus dažādus sarkanvīnus un divus dažādus baltvīnus, lai katrs var izvēlēties savai gaumei tuvāko: „Viens sarkanvīns varētu būt augļains un viegls, otrs – pilnmiesīgs. Tas pats ar baltvīnu – viens viegls, augļains un sulīgs, otrs – nogatavināts un nopietnāks – teiksim, izteikti sauss.” Arī vīnzinis Rolands Rudāns iesaka īpaši parūpēties par garšu dažādību: „Es ieteiktu sarūpēt gan dažus pussaldos, gan kādu sauso vīnu, gan sārtvīnu. Tātad, variēt! Viens varētu būt patiešām viegls vīns, piemēram, no Gruzijas vai Vācijas, varbūt Itālijas vai Francijas. Vajag paspēlēties – daļu sarkanvīnu izvēlēties vieglus, daļu jaudīgus un izturētus – no Čīles vai Spānijas.”

Cik daudz vīna vajadzēs?

Plānojot svinību praktisko pusi, jāpatur prātā, ka vienas standarta vīna pudeles tilpums ir 750 ml – tātad, tieši tik daudz, lai piepildītu piecas glāzes, kurās lejam 150 ml vīna. Izvērtējot svinību budžetu un plānoto pasākuma ilgumu, kā arī zinot viesu skaitu un kompānijas sastāvu – piemēram, vai starp viesiem būs sievietes gaidībās, dāmas, kuras alkoholu lieto ļoti minimāli, jaunieši, vīna nedzērāji u. tml., – iespējams izkalkulēt nepieciešamo pudeļu skaitu. Jāparedz, ka kāzas varētu apmeklēt viesi, kuri vīnu lietot nedrīkst, tādēļ laikus jāpadomā par kādu alternatīvu.

Noslēdzot tēmu par vīna izvēli kāzām, Kaspars Reitups piemetina: „Domāju, ka, jaunajam pārim un vedējiem, izvēloties šos dzērienus, galvenais ir vadīties pēc tā, kas garšo pašiem! Protams, var meklēt vīnziņu konsultācijas un vērsties pie padomdevēja specializētajos vīna veikalos – viņi pārzina veikala klāstu un varēs ieteikt to labāko.” Vēlam atrast piemērotāko vīnu tieši jūsu svinībām! Jaunajam pārim – rūgts!

 

Vīns grila ballītei

Lai arī gaisā jau jūtama viegla rudens dvesma, mums priekšā vēl daudz saules pielietu dienu gan vasaras izskaņā, gan rudenī – tādu dienu, kad to vien gribas, kā pavadīt laiku svaigā gaisā. Kā tās vislabāk izmantot? Sarīkojot grila ballīti – pašu dārzā, pie ūdens vai mežā! Šoreiz vīnziņi iesaka, kādu vīnu izvēlēties, dodoties atpūtā pie dabas – kas tad būs veiksmīgākais papildinājums grilētai vai ceptai gaļai, un kādu vīnu labāk izmantot ēdiena gatavošanā?

Labākā izvēle – viegli baudāms vīns

Grila ballīte brīvā dabā nebūs gluži īstā reize smalka un niansēta vīna baudīšanai, tādēļ mūsu padomdevēji aicina izvēlēties ko vienkāršāku. „Es ietiktu tādu vidus variantu – vīnu, kas tiek galā ar vairākiem ēdieniem. Tas varētu būt kāds Chardonnay no Jaunās pasaules – piemēram, Austrālijas. Svarīgi, lai tas būtu maigāks – ne pārāk jaudīgs vai smagnējs,” saka vīnzinis Rolands Rudāns. Vienisprātis ir arī Kaspars Reitups: „Grila ballītes nepiespiestajā atmosfērā neiederas nopietns vīns, kurā vajag iedziļināties, padomāt, nogaidīt, lai tas atvērtos. Labāka izvēle būs vīns, kuru var baudīt viegli un nedomājot – iedzert, papriecāties, ieēst šašliku.” Reitups iesaka izvēlēties ko vieglu, svaigu un atsvaidzinošu vai pilnmiesīgu, augļainu un saldu, vēlreiz uzsverot: „Grila ballītei nevajag neko sarežģītu – kaut ko vienkāršu, kas garšo!” Par labu izvēli šāda tipa pasākumiem vīnzinis Jānis Kaļķis atzīst portugāļu vīnu Vinho Verde: „Tas ir viegls, patīkams un pat mazliet dzirkstošs. Tas satur tikai 10% alkohola, tāpēc to var iedzert vairāk. Vinho Verde pieejams arī rosé versijā, kas arī ir ļoti patīkama.” No sarkanvīniem Kaļķis iesaka Pinot Noir, jo tam raksturīgs augstāks skābuma līmenis, kas labi papildina gaļas ēdienus.

Zivij baltvīnu, cūkgaļai sarkanvīnu?

Izvēloties vīnu maltītei, cilvēki bieži vadās galvenokārt pēc pasniedzamās gaļas veida, taču mūsu uzrunātie vīnziņi aicina rīkoties gudrāk un padomāt par plānotajām gaļas piedevām un pagatavošanu. „Marināde ir vēl svarīgāka par gaļu – tieši tā nosaka garšas nianses,” teic Jānis Kaļķis. To uzsver arī Kaspars Reitups: „Gaļa tomēr nav noteicošais vīna piemeklēšanas faktors. Noteicošais ir šašlika marināde un piedevas. Treknam piestāv baltvīns, kas maltīti nedaudz atsvaidzina un ļauj to vieglāk izbaudīt. Steiks ar baltvīnu – lūdzu, fantastiski! Pilnmiesīgs Chardonnay (piemēram, Chablis vai kāds no siltākiem reģioniem kā Francijas dienvidiem, Sicīlijas vai Spānijas vidienes) ar steiku – lūdzu, ideāli! Ja gatavosiet treknu zivi ar grilētiem dārzeņiem un piesātinātu mērci, ideāls būs viegls sarkanvīns – varbūt pat viegli atdzesēts, lai tanīns netraucē zivs garšai. Piemēram, Vācijā ar cūkgaļu bieži dzer Riesling – baltvīnu, kas ļoti forši tiek galā ar cūkas treknumu un izceļ ēdiena svaigumu.” Populāro mītu par noteiktas gaļas un vīna saderību atspēko arī Rolands Rudāns: „Balta vista nenozīmē, ka obligāti jābūt baltvīnam. Pie grilētas vistas gaļas labi derēs izteiktāks baltvīns – tāds jaudīgs, – un arī mierīgāks sarkanvīns. Jaudīgāks baltvīns izcili sader ar kārtīgi apgrilētu vistas garoziņu. Pats galvenais – vīnam jātiek galā ar grilējuma garšu. Viegls sarkanvīns ar grilētu tunci garšo, mmm, lieliski!”

Kādu vīnu izvēlēties gatavošanai?

Kā atzīst mūsu padomdevēji, vīnu droši var izmantot arī kulinārijā – piemēram, gaļas marinādēm vai mērcēm, taču, ņemot vērā to, ka, apstrādāts augstā temperatūrā, vīns zaudē savas īpašās garšas nianses, vīnziņi iesaka pažēlot naudu un gatavošanai izmantot lētāku vīnu. „Lai tas ir vīnogu vīns,” saka Rudāns, „taču bez skaļa vārda – es pat teiktu, prastāks. Ja vīns ir kā personība, ēdiena gatavošanai tas tomēr neder. Elegantu vīnu termiski apstrādājot, var panākt miecvielu izdalīšanos, un tādējādi sagandēt gan ēdienu, gan vīnu. Gatavošanai viennozīmīgi labāks ir parastāks, vienkāršāks vīns – tādus izmanto arī restorānos. Vīnam ar personību labāk jābūt glāzē, nevis gatavošanā!” Marinādēm un mērcēm Rudāns iesaka izvēlēties vīnus ar nedaudz augstāku skābuma līmeni – piemēram, vīnus no Itālijas.

„Ar to grila ballīti, kā redzat, ir ļoti jautri – tas ir kaut kas līdz galam neatklāts. Un atkal – ir jāatrod tas, kas garšo – jāeksperimentē, jāpiefiksē un vienkārši jābauda! Pēc tam var pētīt dziļāk un meklēt citus tāda veida vīnus,” piemetina Kaspars Reitups.

Vēlam aizrautīgi izbaudīt skaistākās vasaras un atvasaras dienas, nebaidīties eksperimentēt un nonākt pie jauniem atklājumiem vīna pasaulē!

Kāds vīns piestāv vasarai?

Karstā un saulainā laikā dabiski vēlamies baudīt ko vieglu un atsvaidzinošu – tas attiecas arī uz vīniem. Statistika liecina, ka pie mums vīna izvēlei tiešām piemīt sezonāls raksturs – vasarā biežāk baudām baltvīnu un dzirkstošo vīnu, savukārt ziemā – sarkanvīnu. Kādēļ tā, un vai šai izvēlei jābūt tik viennozīmīgai? Uzklausām vīnziņu padomus par vīna baudīšanu vasaras sezonā!

Būtisks kritērijs – ieteicamā pasniegšanas temperatūra

Jautāts, kādu dzērienu labāk baudīt karstumā, vīnzinis Jānis Kaļķis izsaucas: „Aukstu!” Un tiešām – vīna izvēles sezonalitāti visnotaļ izskaidro dažādu vīnu ieteicamā pasniegšanas temperatūra. Dzirkstošajiem vīniem tā visbiežāk būs 6–8°C, baltvīniem un sārtvīniem 8–12°C, vieglākiem sarkanvīniem 14–16°C, bet spēcīgākiem – ap 18°C. Tātad, pašsaprotami, ka vasarā vēlēsimies malkot vīnu, kas savu raksturu vislabāk atklāj zemākā temperatūrā, taču interesanti, ka arī šeit pieļaujamas variācijas. „Ir cilvēki, kas izvēlas baudīt tikai sarkanvīnus,” teic vīnzinis Kaspars Reitups, „un tas ir pilnībā normāli. Viņiem vasarā iesaku izvēlēties vieglākus un svaigākus vīnus. Un nav pat jākaunas sarkanvīnu atdzesēt – līdz 12, 14 grādiem atdzesētam sarkanvīnam nebūs nekādas vainas! Vasarā var baudīt vīnu no vieglākām vīnogām, tās pašas Itālijas. No Pinot Noir vīnogām gatavotie vīni vienmēr ir svaigāki un vieglāki.”

Izvēlieties vīnu ar zemāku alkohola saturu!

Vīnzinis Jānis Kaļķis iesaka atcerēties, ka smagnēji vīni karstā laikā vairāk reibina un uzdzen nogurumu. Pie šādiem vīniem pieder, pirmkārt, vīni, kas izturēti ozolkokā, un, otrkārt, sarkanvīni, tādēļ karstās vasaras dienās ieteicams izvēlēties ko vieglāku: „Spirdzinošais skābums, kas raksturīgs baltvīniem un dzirkstošajiem vīniem, dod cilvēkam iespaidu, ka viss ir foršāk, viss ir vieglāk, un dzīve ir krāsaināka.” Vasarā vīnzinis aicina izvēlēties sausus dzirkstošos vīnus (brut) un baltvīnus, kuru pamatā ir vieglo šķirņu vīnogas – tādus kā Riesling, Sauvignon Blanc un Verdejo. Tāpat vasarā patīkams būs baltvīns no Jaunzēlandes. Izteiktas baltvīnu valstis ir, piemēram, Austrija un Vācija, jo tur ir vēsāks, tādēļ skābuma līmenis ogās dabiski ir augstāks.” Vīnus ar zemāku alkohola saturu vasarā iesaka arī vīnzinis Rolands Rudāns: „Man vasara asociējas ar vieglajiem vīniem – ne tik daudz šķirnes, cik to izteiksmīguma un alkohola līmeņa dēļ, jo vasarā smagie, spēcīgie vīni ar augstu alkohola saturu ļoti nogurdina. Turpretī šie vieglie vasarnieki, piemēram, vācu Riesling, ir ideāli un lieliski atsvaidzina. Vienkāršākus baltvīnus var pašķaidīt ar ledu, paildzinot patīkamo vēsuma izjūtu.” No vieglāku baltvīnu klāsta vīnzinis Kaspars Reitups aicina izmēģināt arī Vācijas Mosel, kas ir augļains un viegli saldens, kā arī Itāļu Pinot Grigio.

Vīns vēsam vasaras vakaram

Viena lieta – tveicīgas vasaras dienas, otra – dzestri vasaras vakari. Ko izvēlēties otrajā gadījumā? Vīnzinis Rolands Rudāns: „Ja mums ir skopa, vēsa vasaras diena, es nedaudz pamainītu noteikumus un piedāvātu sarkanvīnu. Ja man pašam emocionāli ir nedaudz vēsi, es gribu sasildīties, tāpēc piemērotāks būs sarkanvīns. Arī šajā gadījumā vīns jāizvēlas tāds vieglāks – piemēram, no tās pašas Itālijas vai Francijas, bet noteikti ar tanīniem vai miecvielām nepiesātināts vīns.” Rudānam piekrīt arī vīnzinis Jānis Kaļķis: „Jo vēsāks laiks, jo smagnējāku vīnu prasās un iesaku – drēgnākā vakarā gribas pēc rakstura sildošāku vīnu. Te jau derētu sarkanvīns vai kāds ozolkokā izturēts, smagnējāks baltvīns – piemēram, Jaunās pasaules, Dienvidāfrikas Chardonnay, kas būs masīvāks, bet vienlaikus tāds augļains. Pavisam drēgnam vakaram iesaku tādu pilnmiesīgu spēcīgāka rakstura vīnu no Bordo vai Spānijas.” Savukārt Kaspars Reitups aicina neaizmirst par Tuvo Austrumu vīniem: „Šajos reģionos ir ievērojami karstāks, nekā pie mums, tādēļ tie būs pilnmiesīgāki, spēcīgāki, ar savu raksturu, turklāt atstās sildošu pēcgaršu.”

Nu, lūk – skaidrs, ka vīna baudīšanas noteikumus sev lielā mērā nosakām paši – mūsu uzrunātie vīnziņi vairākkārt uzsver, ka labākā izvēle ir vīns, kas pašiem garšo. Kaut arī karstumā vairāk alksim pēc kā atsvaidzinoša – un tādi lielākoties ir dzirkstošie vīni, sārtvīni un baltvīni, – ja dodam priekšroku sarkanvīniem, noteikti nevajag no tiem atteikties arī vasaras sezonā! Vienkārši izvēlēsimies vieglākas un maigākas sarkanvīna versijas vai gatavosim vīna kokteiļus, kas palīdzēs atspirdzināties, nevis nogurdinās vai nomāks! Sarkanvīna mīļotājus paeksperimentēt aicina Kaspars Reitups: „Vīnu var pajaukt ar kaut ko kopā, pievienojot tam kādu limonādi vai citronu un ledu – fantastiski!”

Vēlam izbaudīt burvīgus vasaras mirkļus, kurus vēl skaistākus padarīs glāze jums tīkama vīna! 

Vīna trauki un uzglabāšana

Vīna trauki un uzglabāšana

No kādas glāzes baudīt sarkanvīnu, no kādas – baltvīnu? Vai tam vispār ir kāda nozīme? Varbūt pirms pasniegšanas vīnu labāk pārliet karafē... Un galu galā – kā tad vislabāk glabāt vīnu pēc pudeles korķa izvilkšanas? Šoreiz vīnziņi gatavi sniegt vērtīgus ieteikumus un atspēkot populārus mītus par vīna traukiem un vīna uzglabāšanu.

Gaidot vīna atvēršanas brīdi

Veidojot vīna krājumus mājās, cilvēki izmanto speciālus vīna ledusskapjus, taču biežāk tomēr iegādājamies vīnu baudīšanai jau tuvākajā laikā. Lielveikali pamatā piedāvā vīnus, kas gatavi dzeršanai, ilgi tos neglabājot. Jāatceras, ka vīna lielākie ienaidnieki ir gaiss un gaisma, tādēļ, ja nopirkto vīnu tomēr vēlamies kādu laiku pietaupīt, droši varam ievietot to virtuves ledusskapī. „Ledusskapja aukstums kalpo kā konservants,” teic vīnzinis Kaspars Reitups, „un tajā viss nobriest un nogatavojas lēnāk. Ledusskapī droši var likt gan baltvīnus, gan sarkanvīnus.” Savukārt vīnzinis Jānis Kaļķis atgādina, ka vīns jāglabā guļus, lai neizžūtu korķis!

Par glāzēm un karafēm

„Ir vīnziņi, kas uzskata, ka vīna glāzei nav nozīmes – galvenais ir vīns, un to var dzert kaut no plastmasas glāzes. Ir vīnziņi, kas saka, ka vīns sevi no vislabākās puses var parādīt tikai un vienīgi pareizajā glāzē. Un tad ir zelta vidusceļš, pie kura pieturos arī es, – ka vīna glāze pilnībā maina vīna aromātu, bet nav spējīga mainīt tā garšu,” stāsta Jānis Kaļķis. Ja vīna glāzes atvērums ir sašaurināts, tas aromātus koncentrē, bet, ja vairāk atvērts – izkliedē. „Lai izjustu aromātus visā pilnībā, glāzes apmērs ir svarīgs,” saka Rolands Rudāns, „taču tas, protams, ir arī mārketings. Man jāatzīst, ka standarta glāze ir piemērota visiem vīniem!” Lūgti komentēt paradumu pirms vīna baudīšanas pārliet to karafē, mūsu vīnziņi piekrīt, ka tas noteikti rada baudu acīm, turklāt daudzos gadījumos palīdz labāk atklāt vīna aromātus. Karafē ieteicams pārliet spēcīgākus un jaunākus vīnus, jo tiem nepieciešams atbrīvoties un paelpot, nonākot saskarē ar gaisu. Un otrādi – jo vecāks vīns, jo mazāk tam šāda saskare nepieciešama. „Es uzskatu, ka sarkanvīnu ar retiem izņēmumiem mierīgi var pārliet karafē – izdalīsies papildu aromāti, sāks darboties tanīni,” iesaka Kaspars Reitups. Tomēr atcerieties, ka karafē pārliets vīns domāts tā paša vakara pasākumam! To uzglabāt nav ieteicams, jo gaiss sabojās vīna garšu.

Vīna uzglabāšana pēc pudeles atvēršanas

Jautāts, kā un kur vislabāk glabāt vīnu jau pēc pudeles korķa izvilkšanas, Jānis Kaļķis smaidot atbild: „Vēderā!” Un patiesi – vīnu labāk tomēr izdzert, nekā pēc pudeles atvēršanas censties to ilgstoši uzglabāt. Mūsu padomdevēji atzina, ka izplatītā recepte – dakšu vai sudraba karotīšu ievietošana pudeļu kakliņos, lai ilgāk saglabātu vīna labās īpašības, – ir neefektīvs risinājums. Tā vietā vīnziņi iesaka specializētajos vīna veikalos iegādāties gumijas vai silikona korķus ar vakuuma sūkņiem (to cena svārstās no 7 līdz 10 €). Ja dzirkstošo vīnu vai baltvīnu ieteicams izlietot vienas dienas laikā pēc tā atvēršanas, savukārt sarkanvīnu – 3 dienu laikā, – tad, izmantojot šos palīglīdzekļus, uzglabāšanas laiks palielinoties pat par 3 reizēm.

Jo vecāks, jo labāks?

Vēl kāds populārs mīts, kuru atspēkoja mūsu vīnziņi, – jo vīns ilgāk nobriedis, jo labāka un pilnīgāka esot tā garša. „Pilnīgi noteikti nē,” saka Jānis Kaļķis, „jebkuram vīnam ir sava novecošanas līkne. Kādu laiku vīns paliek arvien labāks, tad kādā brīdī sasniedz savu pilnbriedu. Vīnziņa uzdevums ir saprast, kurā brīdī tas notiek, un tad arī ieteikt šo vīnu. Jebkurā citā dzīves posmā vīns, es neteikšu, ka būs nebaudāms, bet noteikti neparādīs sevi pilnībā.” Šajā sakarā Kaspars Reitups mudina atcerēties, ka ir vīni, kuri – tieši otrādi – jābauda pēc iespējas ātrāk: „Ir Vācijas vieglie vīni, kas noteikti jādzer uzreiz – jo jaunāki, jo labāki, jo pilnīgāks un augļaināks to aromāts! Savukārt, ja vīndaris gatavojis nopietnu, ozolkoka mucās izturētu vīnu, sākotnēji tas liksies ass un nedaudz agresīvs, taču ar laiku paliks samtainās, baudāmāks.” Pēc Rolanda Rudāna domām, katram vīnam ir savs noteikts mūžs, ko nosaka Dievs un cilvēks: „Komerciālie vīni nav jārok zem omītes ābeles, lai pēc gadiem tos izraktu. Protams, ir vīni, kas speciāli radīti nogatavināšanai, bet par tiem sīkāk jājautā zinātājam – specializētajos vīna veikalos pateiks, ko vajadzētu nogatavināt un pataupīt.”

Labā ziņa ir tāda, ka praktiski jebkurš lielveikalā nopērkamais vīns būs gatavs sevi atklāt uzreiz, tādēļ ikdienā varat neuztraukties par nelaikā atvērtu pudeli.

Vienkārši baudiet!

Vīna un ēdienu saderība

Par šo smalko tēmu sarakstīts ne mazums grāmatu, taču, kā atzīst vīnziņi, šeit neapstrīdamu likumu nav. Atsevišķi eksperti uzskata, ka centieniem, saskaņot vīnu ar ēdienkarti, nav īpašas nozīmes, taču ir arī tādi, kas atzīst to par augstāko pilotāžu – piemeklēt ēdienam atbilstošāko dzērienu, iegūstot tandēmu, kas sniegs vislielāko baudījumu mūsu garšas kārpiņām. Bet kādi tad būtu populārākie virzieni un ieteikumi vīna un ēdiena saskaņošanai?

Reģionālā saderība

Kā atzīmē vīnzinis Jānis Kaļķis, vīna un ēdiena harmonija pamatā balstās uz trim stūrakmeņiem, un pirmais no tiem ir reģionālā saderība: „Kas kopā audzis, tam kopā būs būt, un šo principu necenšas apgāzt neviens vīnzinis. Tātad, ja mums padomā ir franču virtuve, skatāmies uz Francijas vīniem, ja tā ir pica vai pasta, skatāmies uz Itālijas vīniem, bet, ja tie ir ēdieni ar papriku, skatāmies uz Ungārijas vīniem, un tā tālāk.”

Struktūru saderība

Ēdienam un vīnam vienam otrs jāpapildina. „Nedrīkst būt tā, ka tie viens otru nogalina,” saka Jānis Kaļķis. Tas nozīmē, ka smags ēdiens nesader ar vieglu vīnu, un otrādi. Bet kā tad izprast šo struktūru saderību? Lai saprastu, ko nozīmē viegls, vidējas miesasbūves un smagnējas miesasbūves vīns, Kaļķis iesaka iztēloties pienu – ir vājpiens, vidēji trekns piens un pilnpiens, un līdzīga struktūra piemīt arī attiecīgas miesasbūves vīniem. Otrs variants – ņemt vērā alkohola līmeni. Vīns, kurā alkohola saturs zemāks par 12 grādiem, uzskatāms par vieglu, no 12 līdz 13,5 grādiem – par vidējas miesasbūves, – savukārt vīns, kurā alkohola saturs mērāms no 13,5 grādiem uz augšu, jau tiek pieskaitīts pie smagas miesasbūves vīniem.

Garšu mijiedarbība

Pikantums, skābums, sāļums vai saldums – katra no šīm garšas dominantēm ēdienā prasa noteiktas garšas īpašības vīnā. „Skābie toņi ēdienā izceļ saldos toņus vīnā, bet saldie toņi vīnā izceļ skābos toņus ēdienā,” teic Kaļķis, „tādēļ, jo saldenāks ēdiens, jo mazāk jūtamam jābūt vīna skābenumam. Sāļš ēdiens prasa vai nu augstu skābuma, vai augstu salduma līmeni vīnā. Savukārt tanīni spēlē pretī ēdiena sāļumam, padarot garšu apaļāku un maigāku, tātad, darot garšas balansu cilvēkam patīkamāku!”

Augļu un siera plate

Vīnzinis Kaspars Reitups mudina atcerēties, ka augļi tiek klasificēti kā deserts: „Ir nerakstīts likums, ka vīnam jābūt saldākam par desertu, taču tajā pašā laikā augļi ir svaigi, un arī vīnam būtu jābūt ar diezgan augstu skābuma līmeni, turklāt saldenam. Šādam raksturojumam labi atbilst, piemēram, Vācijas Riesling vīni gan no Mozeles (Mosel), gan Falcas (Pfalz) ielejām. Kā visvienkāršāk paredzēt vīna saldumu? Ņemot vērā alkohola līmeni! Bieži vien zemāks alkohola līmenis nozīmē vairāk salduma. Riesling, kurā alkohola līmenis ir 7%, parasti būs saldāks par Riesling, kurā alkohola līmenis ir 12% – tas ar lielu varbūtību būs sausāks.” Kas attiecas uz sieriem, vīnzinis Rolands Rudāns iesaka: „Katram vīnam – savs siers! Jo vieglāks siers, jo vieglākam jābūt vīnam. Mīkstie sieri – piemēram, Holandes vai Brie – sader ar vieglu vīnu. Savukārt, ja mums ir brīnišķīgais Dor Blue vai spēcīgais Parmezan siers, izvēlēsimies arī stiprāku vīnu. Tas varētu būt kāds Francijas, Bordo reģiona vīns, vai jaudīgāks vīns no Itālijas.”

Katram ēdienam – savs vīns?

Kā izrādās, ir atsevišķi ēdieni vai to piedevas, pie kurām vīnu pieskaņot būs nedaudz sarežģītāk. Daži piemēri – šokolāde, sparģeļi, suši, Briseles kāposti, sojas mērce un etiķis. Tomēr arī šeit iespējami vismaz daži risinājumi – šokolādi var mēģināt baudīt ar saldu sarkanvīnu, sparģeļus – ar viegli atdzesētu šeriju, savukārt suši – ar izteikti sausu baltvīnu. Tomēr Jānis Kaļķis iesaka balstīties uz savu individuālo gaumi un atcerēties, ka vīns nav obligāti jāmalko pie katras maltītes: „Ja kārojas pēc sutinātiem kāpostiem un cūkas kājas ar apgrilētiem kartupeļiem, dzeram klāt alu un nemokāmies ar vīna piemeklēšanu!” Savukārt vīnzinis Kaspars Reitups atgādina, ka ikviens cilvēks garšu izbauda citādi, un ir cilvēki, kas ļoti izbauda garšas, kas rodas dažādās ēdiena un vīna kombinācijās, kuras nav tik klasiskas, līdz ar to šajā jautājumā nav nepareizu izvēļu: „Mans ieteikums ir dzert to, kas garšo, un viss. Tieši tik vienkārši – to, kas garšo!” Ja jums garšos ēdiens un garšos vīns, maltīte būs izdevusies!

Vēl kāds vienkāršs un praktisks padoms, pieskaņojot vīnu ēdienam – ievērojiet norādes uz pudeļu etiķetēm – tur vienmēr atrodams vīndara ieteikums, ar kādiem ēdieniem konkrēto vīnu vislabāk nobaudīt!

Vēlam atrast jums tīkamākās garšu kombinācijas!  

Spānijas lepnums – stiprinātais vīns heress

Kas gan ir šis noslēpumainais un Latvijā vēl salīdzinoši maz iepazītais spāņu vīndaru meistardarbs, un kādi ir tā tapšanas noslēpumi? Stāsta vīna eksperts, Restorānu Servisa Skolas lektors un Latvijas Biznesa Kluba someljē GRIGORIJS BERESŅEVS.

Spānijas saules izlolots vīns ar senu vēsturi

Heress (angļu val. – sherry) ir stiprināts vīns ar alkohola saturu 15–25%. Līdzīgi kā konjaks vai šampanietis, arī īsts heress tiek ražots vienīgi savā dzimtenē, Spānijā, turklāt noteiktā valsts apgabalā. Heresam izmantojamo vīnogu audzēšana un šī vīna darīšana notiek reģionā starp trim pilsētām – tās ir Heresa de la Frontiera (Jerez de la Frontiera), Sanlukara de Barrameda (Sanlúcar de Barrameda) un El Puerto de Santa Maria (El Puerto de Santa María). Šo apgabalu dēvē par heresa trijstūri.

Šī reģiona unikālo klimatu nosaka Atlantijas okeāna un Vidusjūras tuvums. Šeit reti līst un ir izteikti saulains. Reģiona kaļķainā augsne ar pieticīgu organisko vielu sastāvu ļauj brīnišķīgi izpausties vīnogu šķirnes Palomino Fino īpašībām.

Savu nosaukumu vīns ieguvis, pateicoties vienai no trim heresa trijstūra pilsētām, slavenajai Heresai, turklāt, kā liecina vēstures avoti un arheoloģiskie izrakumi, vīna darīšanas tradīcijām šajā reģionā ir patiesi sena vēsture.

Vīna ražošanas process

Heresa ražošanai tiek izmantotas Palomino Fino, Pedro Ximénez, Moscatel, Perruno un Mantuo šķirņu vīnogasRažas novākšana sākas septembra sākumā, un heresa darīšanas sākumposms ir gluži tāds pats, kāds citiem vīniem. No vīnogām iegūto sulu lej nerūsošā tērauda rezervuārā un, kontrolējot temperatūru, veic fermentāciju. Pēc rūpīgas vīna degustācijas vīndaris izlemj tā tālāko likteni – tas kļūs par Fino vai Olorosso, kas apzīmē divus galvenos heresa klasifikācijas veidus.

Ja vīns izpelnījies augstāko novērtējumu, no tā turpina gatavot Fino, pievienojot tam līdz 16% alkohola. Tad sākas unikāls process, kas raksturīgs tikai Fino gatavošanai – vīnu dabiski sāk pārklāt bieza, balta raugu plēvīte, ko sauc par velo de flor (latviešu val. – ziedu sega) un kas pasargā vīnu no saskarsmes ar skābekli. Šie raugi maina vīna bioķīmisko sastāvu, piešķirot tam izsmalcinātu un pikantu garšu ar riekstu niansēm. Viss šis process notiek lielās ozolkoka mucās. Darot citus vīnus, mucas parasti piepilda līdz augšai, lai izvairītos no vīna saskarsmes ar skābekli, bet ar heresu ir citādi – tiek piepildītas 5/6 mucas tilpuma, bet vīnu no oksidācijas un bojāšanās pasargā minētā raugu kārtiņa. Heresa izturēšanai tiek izmantota oriģināla metode, ko apzīmē ar vārdiem solera un kriadera. Metodes būtība ir šāda – mucas savieto vienu virs otras trīs vai vairāk līmeņos. Apakšējo mucu rindu ar visilgāk izturēto vīnu sauc solera, bet visas pārējās ir kriaderas.

Aptuveni reizi divos gados notiek īpašs vīna pārliešanas process. 1/3 vīna no soleras pārlej pudelēs, jo tas ir gana nobriedis, savukārt šo atbrīvoto vietu aizpilda ar 1/3 vīna no apakšējās kriaderas. Šīs mucas secīgi papildina ar 1/3 vīna no nākamās kriaderas un tā tālāk, līdz augšējā kriadera tiek papildināta ar pašreizējā gada vīnu. Tādējādi nobriestot vīns tiek pārliets no vienas kriaderas nākamajā, līdz beidzot nonāk solerā, lai vēl pēc kāda laika tiktu pildīts pudelēs.

Galvenie heresa stili

Heress pamatā iedalāms divos vīna stilos – Fino un Olorosso. Fino heresa raksturs veidojas velo de flor ietekmē, un šī vīna krāsa variē no salmu dzeltenas līdz zeltainai. Tam piemīt sausa, mazliet savelkoša garša, bet garšas buķetē jūtamas mandeļu un riekstu notis.

Arī Oloroso heresa nogatavināšana sākas ar velo de flor, tomēr vēlāk, pievienojot spirtu, raugi tiek iznīcināti. Tā kā mucas netiek piepildītas līdz augšai, šis vīns atrodas pastāvīgā saskarsmē ar skābekli. Pateicoties šim oksidācijas procesam, vīns iegūst savas specifiskās garšas īpašības. Pēc garšas Oloroso ir pilnmiesīgs heress, tā krāsa variē no dzintara līdz sarkankoka, un tam piemīt ozolkoka, karameļu un riekstu aromāts.

Heresa apakšklasifikācija

Monzanilla – heress, kas ražots līdzīgi kā Fino, bet tikai pilsētas Sanlukara de Barrameda apkaimē, kur raksturīgs vēsāks klimats.

Amontillado – maigs un viegls heress ar lazdu riekstu aromātu. Tas tiek ražots, pievienojot Fino jaunu vīnu vai vīna spirtu. Šajā procesā velo de flor pazūd, bet vīns nonāk saskarsmē ar gaisu.

Palo Cortado – heress ar Amontillado aromāta buķeti un Oloroso garšu.

Medium – mazliet saldināts Amontillado vai viegls Olorosso heress dzintara vai sarkankoka krāsā.

Pale Cream – liegs vīns ar maigu garšu un saldu aromātu. Saldināts Fino.

Cream – salds un pilnmiesīgs vīns. Iegūts no Olorosso, saldinot to ar Pedro Ximénez.

Pedro Ximénez – maigs un salds heress, gatavots no Pedro Ximénez šķirnes vīnogām, kas pirms fermentācijas tiek žāvētas, tādēļ vīns ir ļoti salds un tam piemīt izteikta rozīņu garša. Lielākoties tiek izmantots citu vīnu saldināšanai.

Moscatel – salds vīns, kas tiek gatavots no žāvētām Moscatel šķirnes vīnogām. 

Stiprināto vīnu pasniegšanas norma ir 50–100 ml. Dažādu veidu heresus var pasniegt kā aperitīvus vai kā diģestīvus. Lai izbaudītu vīna garšu un aromātu visā pilnībā, svarīgi ievērot ieteicamo pasniegšanas temperatūru.

Ja heress ir vecāks par 30 gadiem, uz tā etiķetes lasāms apzīmējums V.O.R.S. – Vinum Optimum Rare Signatum jeb Very Old Race Sherry – tātad, ļoti sens un dižciltīgs heress!

 

Portvīns – stiprinātais vīns no Portugāles

Vīnkopības tradīcijas Portugālē veidojušās jau sen, un pasaulē īpaši labi pazīstams šis zemes stiprināts vīns – portvīns – salds deserta vīns ar 18 – 20% alkohola. Uzskata, ka tas savu nosaukumu ieguvis par godu Portugāles pilsētai Portu, no kuras vīns tika sūtīts uz Angliju. Anglijā Porto vīniem ir īpaša nozīme. Agrāk, piedzimstot bērniņam, vecāki pirka šī vīna pudeli un atvēra to tikai pēc 21 gada, lai atzīmētu savas meitas vai dēla pilngadību. Portvīna stila stiprinātie vīni tiek ražoti arī citviet pasaulē, taču par īstu portvīnu varam dēvēt tikai tādu, kas nācis no savas dzimtenes. Īsta portvīna etiķeti rotās uzraksts Porto vai Port. Anglijā šo vīnu dažkārt mēdz dēvēt par Porto-wine un, visticamāk, tieši no šī vārdu savienojuma cēlies vācu portwein un, protams, arī latviešu portvīns

Šim vīnam paredzēto šķirņu vīnogas tiek audzētas karstajā un kalnainajā Douru upes ielejā, kura atrodas tālu no Portu pilsētas. Tādas šķirnes kā Touriga Nacional, Touriga Francesa, Tinto Barroca, Tinto Roriz un Tinta Cão aiz Portugāles robežām sastopamas ļoti reti. Paši izsmalcinātākie vīni tiek iegūti, veidojot kupāžu no visām šīm vīnogu šķirnēm.

Gluži tāpat kā tas raksturīgs citiem cienījamiem vīniem, arī portvīna ražošanas procesam piemīt savas īpatnības. Ražas novākšana parasti sākas septembra beigās un noslēdzas oktobra vidū. Salasītās vīnogas tiek ievietotas lielās tilpnēs, lai pēc tam vīna darītāju grupa vairāku stundu garumā mīdītu tās ar basām kājām, spiežot sulu. Lai gan mūsdienās biežāk tiek izmantots autovinifikācijas paņēmiens – augļi lielajos kublos tiek saspiesti no pašu svara, – Portugālē joprojām atrodamas vīna darītavas, kas pieturas pie baso kāju metodes, priekšroku dodot cilvēka darbam. Neatkarīgi no tā, kurš no šiem paņēmieniem izvēlēts, kolīdz alkohola saturs topošajā portvīnā sasniedz 6%, tam tiek pievienots brendijs vai vīna spirts.

Portvīna kvalitāte atkarīga no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, tā ir bāzes vīna kvalitāte – atšķirību nosaka tas, vai izmantots vīns, kas gatavots no viena gada vīnogu ražas, vai vīns, kas tapis, apvienojot vairāku gadu ražas. Otrkārt, cik ilgu laiku vīns izturēts ozolkoka mucās un cik ilgi vīns pēc tam nobriedis jau pudelēs.

Portvīnu karalis ir Vintage Port – no konkrēta gada ražas tapis vīns, ko ražo tikai labākajos gados un kuram vīnogas tiek atlasītas no labākajiem vīna dārziem. Parasti desmitgadē tādu ir 3 līdz 5. Pēc 2 gadus ilgas izturēšanas mucās vīns tiek saliets pudelēs, kurās tas pavada tuvākos 10, 15, 20 un pat vēl vairāk gadus, pilnveidojoties, zaudējot sīksto tanīnu garšu un iegūstot saldenu augļu un ogu garšu, kā arī izteiktu, apburošu aromāta buķeti.

Visizplatītākais portvīns ir Tawny Port, kura nosaukums tulkojumā nozīmē dzeltenbrūns, un tieši ar šādu nokrāsu tas arī pazīstams. Šis portvīns mucās tiek izturēts minimālais 3 gadus (ir arī tādi Tawny Porto, kuri tiek izturēti mucās 10, 20, 30 un vairāk gadus), un tam raksturīga maiga garša. Ruby Port jeb rubīnkrāsas portvīns pēc 3 gadus ilgas izturēšanas mucās tiek pildīts pudelēs, lai uzreiz pēc tam nonāktu tirgū. Ja uz etiķetes lasāms vārds Reserve, tas apliecina, ka šis portvīns mucās izturēts aptuveni 6 gadus.

Baltais portvīns jeb White Porto, kas tiek ražots no vīnogu šķirnēm, kurām piemīt zeltaina krāsa.

Tiek ražoti arī citi, reti sastopami Porto vīna veidi.

Single Quinta Vintage Port – šis vīns tiek ražots pēc tādas pašas tehnoloģijas kā Vintage Port, bet noteiktajā vīna darīšanas saimniecībā, izturot mucās no 8 – 10 gadiem.

Colheita Port - konkrēta gada ražas vīns. Daudzu gadu garumā vīns tiek izturēts mucās ,un kad tas ir nobriedis, to salej pudelēs un laiž pārdošanā.

Late Bottled Vintage Port – tulkojumā nozīmē „konkrēta gada ražas vīns, bet ar vēlu iepildīšanu pudelēs”. Mucā tiek izturēts 4 – 6 gadus. Pirms iepildīšanas pudelēs, netiek filtrēts. Tieši šī iemesla dēļ, pirms lietošanas to nepieciešamas dekantēt.

Vintage Character Port – var pārtulkot kā „oriģināls konkrēta gada ražas Portu”. Šis vīns ir dažādu gadu vīnu kupāža ar 5 gadu izturēšanu mucās. Pēc tā vīns nonāk pārdošanā.

Parasti portvīns tiek pasniegts kā diģestīvs 18˚C temperatūrā, bet dažādiem portvīniem, atkarībā no to kvalitātes un veida, ieteicamā temperatūra atšķiras. Pēc atvēršanas pudeli var glabāt vēsā vietā no dažām dienām līdz pat vairākām nedēļām.

Karstvīns – ideāls ziemas pavadonis

Ja vasarā varam sevi dēvēt par tipisku alus baudītāju valsti, tad tumšo un auksto gadalaiku vakariem vislabāk piestāv glāze aromātiska karstvīna. Ja aiz loga krīt sniegs vai līst drēgns lietus, tad mājīguma atmosfēru palīdzēs radīt ne tikai nesteidzīgas sarunas sveču gaismā, bet arī šis dzēriens. Līdzīgi kā piparkūku smarža rada Ziemassvētku noskaņu, arī karstvīna smarža ir no ziemai piestāvošo aromātu kolekcijas.

Kā radies karstvīns?

Karstvīna rašanās ir pavisam nejauša. Gluži tāpat, kā, piemēram, ķīnieši atklāja tēju, šī koka lapiņa nejauši iekrītot karsta ūdens krūzē un pavisam negaidīti radot jauku garšas buķeti. Pirmās, karstvīnam līdzīgas receptes, bija pazīstamas jau Senajā Romā. Tajos laikos vīns netika sildīts, bet vienkārši sajaukts ar garšvielām. Tikai viduslaikos ziemeļu Eiropā parādījās īsts karsts vīns, kuru varēja nobaudīt ziemas gadatirgos. 

Viduslaiku klosteros, šādi karsējot, izgatavoja arī ārstnieciskos vīnus, kur garšvielas lietoja ne tikai, lai akcentētu aromātu un garšas buķeti, bet arī tās rūpīgi atlasīja tieši ārstnieciskos nolūkos.

Pirmoreiz vārds “karstvīns” oficiāli minēts Vācijā – Gluhwein (radies no gluhender wine) jeb “kvēlojošs vīns”. Mūsdienās vispopulārākie ir divi karstvīni: šis vāciskās izcelsmes Glűhwein un skandināvu glogg.

Kādu vīnu vislabāk izvēlēties karstvīnam?

Restorāna Servisa Skolas lektora un Latvijas Biznesa Kluba someljē Grigorija Beresņeva ieteikums vislabāk iegādāties nedārgus, bet kvalitatīvus sarkanvīnus. Tādus, kas arī nekarsēti garšo un smaržo labi.

Grigorijs Beresņevs savām mājās pagatavotajām karstvīna receptēm bieži izmanto nedārgo, bet kvalitatīvo Ungārijas vīnu „Kunsagi Kekfrankos”. Var iegādāties jau gatavu karstvīnu veikalā, bet nav zināms, vai tas Jums sagādās baudu. Ja Jums ir nedaudz brīva laika, iesaku parosīties pie plīts un pagatavot šo burvīgo dzērienu pašiem! Pie tam, tas taču ir tik jauki – katram pašam likt lietā savu radošo izdomu, pievienojot garšvielas, kas atbilst tieši jūsu garšas kārpiņām!

Kādas garšvielas izvēlēties?

Svarīgu lomu karstvīna pagatavošanā ir ne tikai vīna kvalitātei, bet arī garšvielām. No laba vīna un sabalansētām garšvielām vienmēr sanāks garšīgs dzēriens! Garšvielas ir jāizvēlas tās, kuras pašam visvairāk patīk. Bieži karstvīnam mēdz izmantot tās pašas garšvielas, kas piestāv piparkūkām. Grigorijs Beresņevs min savu iecienītāko saderību: ingvers, kanēlis, muskatrieksts, krustnagliņas, žāvētas apelsīnu miziņas – ar šiem komponentiem karstvīns ir maigs, bet aromātu buķete atgādina piparkūkas. Taču jums katram ir brīva izvēle sava radošajai fantāzijai, kādu garšvielu buķeti piešķirt karstvīnam! Var arī eksperimentēt – daļai karstvīna izmantot vienas garšvielu komponentes, otrai – pavisam citas.

Parasti karstvīna pagatavošanā tiek izmantots sarkanvīns. Dažiem karstvīniem pievieno rumu vai konjaku. Pastāv divas pamatmetodes karstvīna pagatavošanā – ar ūdens izmantošanu un bez:

  1. Traukā ielej 150 – 200ml ūdens (uz 1l vīna) un uzvāra. Vārošam ūdenim pievieno garšvielas un turpina vārīt vēl 2 – 3 minūtes, lai garšvielas atdotu ūdenim savu aromātu. Tad pievienojam cukuru vai medu, un tikai pašās beigās vīnu. Turpinām sildīt vīnu līdz 70 – 75°C grādu temperatūrai.
  2. Vīnu uzsilda kopā ar garšvielām un cukuru līdz 70 – 75°C grādu temperatūrai, ik pa brīdim pamaisot. Tad uzliek vāciņu un kādas 40 minūtes ļauj karstvīnam ievilkties.

Lai pilnībā atvērtos garšvielu aromāts, karstvīnu nedrīkst uzvārīt. Nav ieteicams izmantot samaltas garšvielas, jo būs grūtāk tās nokāst. Lai karstvīnam piedotu aromātu un garšu, kura Jums tīk, var pievienot smaržīgus piparus, kardamonu, lauru lapas, rozīnes, riekstus un žāvētus ābolus.

Bezalkoholisko dzērienu bērniem var gatavot no upeņu sulas, klāt liekot tādas pašas garšvielas kā īstajam karstvīnam.

Grigorija Beresņeva mājas recepte: Jau pieminētajam Ungāru vīnam „Kunsagi Kekfrankos” pievienot ingveru, kanēli, muskatriekstu, krustnagliņas un žāvēta apelsīnu miziņu.

Ieteikums: Karstvīnu nav vēlams atkārtoti sildīt!

Kādas glāzes lietot karstvīnam?

Šo dzērienu pasniedz lielās un augstās bieza stikla krūzēs/ glāzēs ar ērtu osiņu. Iespējams nopirkt tieši karstvīnam paredzētas karstumizturīgas glāzes. Savukārt atpūtā pie dabas karstvīnu labāk pasniegt māla vai keramikas krūzēs. Kā ziemai raksturīga glāzes dekorācija būs apelsīna šķēle vai kanēļa standziņa. Taču arī te jūsu fantāzijai paveras plašas iespējas!

Karstvīnā izmantojamās garšvielas, tāpat kā piparkūku ēšana vai pastaiga saulainā dienā, liekot izdalīties laimes hormoniem. Tas pat esot zinātniski pierādīts. Taču, pat ja tas tā nebūtu, laimes hormoniem tas netraucētu! Lai jums izdodas tos sajust!

Marsala

Marsala ir stiprināts vīns, kas nāk no saules pielietās Sicīlijas. Lietpratēji pat uzskata to par Sicīlijas vīna darīšanas simbolu un vizītkarti. Šis vīns tiek ražots vienīgi Sicīlijas rietumos – reģionā, kas ieskauj pilsētu, ar kuru marsala dala vienu nosaukumu. Līdzīgi kā ar citiem stiprinātajiem vīniem, piemēram, portvīnu, madeiru vai heresu, arī šim vīnam alkoholu sāka pievienot ar mērķi padarīt to ilgāk uzglabājamu. Rezultātā dzima viens no lieliskākajiem stiprinātajiem vīniem pasaulē. Pagātnē šim vīnam bijusi milzu piekrišana – piemēram, 1800. gadā šo vīnu savai flotei pasūtīja angļu admirālis Nelsons. Saskaņā ar Itālijas likumdošanu par marsalu nevar dēvēt mākslīgi aromatizētus vīnus, jo tie tikai vizuāli atgādina šo leģendāro dzērienu, kas pazīstams tālu aiz Sicīlijas krastiem. Laiks to iepazīt tuvāk arī mums!

Vīna unikālais raksturs

Sicīlijai raksturīga auglīga augsne un garas, saulainas vasaras. Gaiss ir mitrs, bet no jūnija līdz pat vīnogu ražas novākšanai augusta beigās līst ļoti reti. Tas rada priekšnoteikumus lielisku vietējo vīnogu nobriešanai, kas apvienojumā ar komplicēto vīna gatavošanas procesu piešķir marsalai patiesi unikālu garšu un aromātu. Marsala satur 17–18% alkohola, un arī vīna stiprināšanai izmantotais alkohols tiek iegūts no vietējām vīnogām. Ir pieejamas gan sausas, gan saldas marsalas versijas. Garšas buķeti veido aprikožu, vaniļas, tamarinda augļu un brūnā cukura notis, kas saspēlējas ar patīkamu skābenumu, savukārt visizsmalcinātākajā marsalā var sagaršot arī ķiršu, ābolu, žāvētu augļu, medus, tabakas, valriekstu un lakricas nianses.

Kā top marsala?

Marsalas darīšanai tiek izmantotas Grillo, Inzolia un Catarratto, kā arī citu vietējo šķirņu vīnogas, piemēram, Pignatello, Nerello MascaleseDamaschino, kā arī Sicīlijas leģendārās Nero d’Avola. No vīnogām izspiestās sulas pamatdaļa iziet parastu fermentācijas jeb rūgšanas procesu, bet nelielu daudzumu sulas vāra līdz brīdim, kad izveidojas sīrupam līdzīga masa, kas vēlāk tiek pievienota vīnam. Marsalas stiprināšanai pievieno mazliet vīnogu spirta.

Marsalas klasifikācija

Marsalas vīnu var klasificēt pēc krāsas, vecuma, alkohola satura vai salduma jeb stila. Pēc krāsas izšķir trīs veidu vīnus:

  • Oro – zeltains vīns, piemīt vairāk vai mazāk piesātināta zeltaina krāsa.
  • Ambra – dzintarkrāsas vīns, piemīt dzeltena dzintara krāsa.
  • Rubino – rubīnsarkans vīns, ar laiku vīnam paradās dzintarkrāsas atspīdumi. Tiek ražota no sarkanām vīnogu šķirnēm.

Trīs stilu vīnus izšķir arī pēc vīna salduma:

  • Secco – sauss;
  • Semisecco – pussauss;
  • Dolce – salds.

Tāpat uz pudeles etiķetes norāda apzīmējumus, pēc kuriem var noteikt vīna izturēšanas ilgumu un, jā, arī izsmalcinātības pakāpi:

  • Marsala Fine, vismaz 12 mēnešus (no tiem vismaz 8 – koka mucās) izturēta marsala. Visvienkāršākā šī vīna versija.
  • Marsala Superiore, minimums 2 gadus koka mucās izturēts vīns.
  • Marsala Superiore Riserva, minimums 4 gadus koka mucās izturēts vīns.
  • Marsala Vergine un Soleras, minimums 5 gadus koka mucās izturēts vīns.
  • Marsala Soleras Reserva un Stravecchio ne mazāk, ka 10 gadus izturēts vīns. Šī jau būs ļoti izsmalcināta marsala.

Baudīšanas etiķete un saderība ar citiem produktiem

Marsalu lielākoties pasniedz istabas temperatūrā un bauda pēc maltītes kā diģestīvu. Sausāku marsalu – arī pirms maltītes kā aperitīvu. Saldu marsalu var lieliski baudīt ar desertiem un rokfora, savukārt sauss vīns brīnišķīgi sader ar kanapē maizītēm. Šo vīnu bieži mēdz izmantot kulinārijā dažādu desertu (piemēram, tiramisu), risoto, bagātīgu, karamelizētu mērču un citu ēdienu pagatavošanai.

Pēc atvēršanas marsalu tumšā vietā var uzglabāt aptuveni mēnesi.

Malaga

Malaga ir stiprināts deserta vīns, ko tradicionāli pasniedz maltītes noslēgumā – tātad kā diģestīvu. Gluži tāpat kā heress arī malaga nāk no Spānijas dienvidiem. Šo vīnu ražo Andalūzijas apgabalā netālu no ostas pilsētas Malagas (Málaga), kas atrodas Vidusjūras krastā un kuras vārdā nosaukts šis saldmes pilnais, kārdinošais dzēriens.

Mazliet no vēstures

Zemkopības un vīna darīšanas tradīciju aizsākumi šajā reģionā meklējami vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras, taču pasaules slavu saldā malaga jeb Malaga Dulce iemantoja viktoriānisma laikmetā, pateicoties angļiem – vīni galmā bijuši ļoti iecienīti. Vēl pirms tam malagas apburta tikusi arī Krievijas imperatore Katrīna II – viņai šo vīnu dāvanā pasniedzis kāds Spānijas sūtnis.

DO (Denominación de Origen) statusu Malagas vīnu darīšanas reģions ieguva 1932. gadā. Šis statuss paredz noteiktu ražošanas tehnoloģiju, dažādus tās veidus, kvalitātes kontroles sistēmu un vīnogu šķirnes, no kurām ir atļauts izgatavot šo vīnu. Vairāk nekā 800 ha plašo vīna darīšanas reģionu veido pieci apgabali ar mazliet atšķirīgu klimatu, tādēļ katrā no tiem audzētās vīnogas ļauj iegūt atšķirīga stila vīnus.

Malagas raksturs

Šis stiprinātais vīns tiek gatavots gan no gaišajām vīnogām Pedro Ximénez un Moscatel, gan no sarkanajām Rome. Malaga satur 15–22% alkohola, bet vīna krāsa atkarībā no stila var variēt no sārtas vai gaiši dzeltenas līdz pat ļoti tumšai. Jo ilgāk vīns nobriest, jo intensīvāku toni tas iegūst. Malagas vīnam raksturīga spilgti izteikta rozīņu, dedzināta cukura, grauzdētas kafijas un kakao aromātu buķete.

Vīna darīšanas noslēpumi

Malagas ražošanai tiek izmantoti vairāki paņēmieni. Viens no tiem – pēc seno laiku tradīcijas, kas pārņemta no senajiem romiešiem, vīnogu sula tiek karsēta uz lēnas uguns, pamazām pārvēršot to šķidrumā ar sīrupam līdzīgu konsistenci. Pievienots jaunākam vīnam, tas ļauj iegūt malagu ar patiesi karalisku garšu, piesātinātu krāsu un patīkamu biezumu. Vīna darīšanai mēdz izmantot arī vītinātas vīnogas, kas piedod dzērienam īpašu saldumu. Pirms sulas spiešanas vīnogas mēdz noturēt saulē, tādējādi koncentrējot ogās vairāk cukura. Neatkarīgi no rūgšanas procesa vīns iepriekš tiek stiprināts līdz 15% alkohola, pievienojot tam vīna spirtu. Pēc tam topošo malagu pārlej ozolkoka vai kastaņkoka mucās, bet vīna izturēšana notiek saskaņā ar solera metodi.

Malagas veidi

Malaga tiek klasificēta pēc dažādiem kritērijiem – pēc vecuma, krāsas vai ražošanas īpatnībām. Uz etiķetes var būt lasāmi apzīmējumi, kas atklāj vīna izturēšanas laiku pirms pildīšanas pudelēs:

  • Málaga Pálido, vīns, kas netiek izturēts;
  • Málaga, 6–24 mēnešus izturēts vīns;
  • Málaga Noble, 2–3 gadus izturēts vīns;
  • Málaga Añejo, 3–5 gadus izturēts vīns;
  • Málaga Trasañejo, vīns, kas izturēts ilgāk par 5 gadiem.

Pateicoties augstajam cukura saturam, visaugstvērtīgākā malaga spēj saglabāt izcilību ne vien desmit, bet pat simt gadu pēc vīna pildīšanas pudelē. Uz pudeļu etiķetēm var būt norādīti arī citi apzīmējumi, kas stāsta mums par konkrēto vīnu:

  • Málaga Lágrima, gatavots no vīnogu sulas lágrima (tulkojumā – asaras), kas tiek īpaši tecināta, nevis iegūta, izmantojot tradicionālo spiešanas metodi;
  • Málaga Pedro Ximénez, gatavots no Pedro Ximénez šķirnes vīnogām;
  • Málaga Moscatel, gatavots no Moscatel šķirnes vīnogām;
  • Málaga Dulce Color, gatavots, izmantojot metodi, kura vīnam piešķir tumšu dzintara krāsu;
  • Málaga Pajarete, gaišs, pussalds un neilgu laika periodu nogatavināts vīns.

Uzglabāšanas un baudīšanas etiķete

Malagu uzglabā 18–20°C temperatūrā, taču izņēmums ir sauss vīns (Malaga Seco) – tam nepieciešama zemāka temperatūrā, t.i., 10–12°C. Vispārpieņemtā vīna pasniegšanas norma ir 50–100 ml, un to lielākoties pasniedz deserta vīna glāzē. Malagu var brīnišķīgi baudīt vienu pašu vai kombinācijā ar šokolādes desertiem, riekstiem vai augļiem. Šo vīnu izmanto arī kulinārijā – piemēram, gatavojot desertus.

Noderīgi padomi sarkanvīna izvēlei

Vīna izvēle tik lielā piedāvājumu klāstā, kāda tā ir šodien, ir pietiekami sarežģīts process. Lai to atvieglotu un sniegtu noderīgus padomus sarkanvīna izvēlē, esam apkopojuši ieteikumus, kas palīdzēs jums veiksmīgi atrast labāko variantu un piemeklēt tīkamāko garšu.

Kā izvēlēties savai gaumei atbilstošu sarkanvīnu?

  • Ne pārāk dārgi sarkanvīni būs ar augļu aromātu. Tie vienmēr ir paredzēti tūlītējai lietošanai un neilgai uzglabāšanai.
  • Vīni ar augļu aromātu ir labākā izvēle piknikiem, pie grilētas gaļas.
  • Klasisku vērtību cienītājiem iesakām izvēlēties vīnu no kādas Eiropas valsts – Francijas, Vācijas vai Itālijas, jo tajās ir gadu simtiem izkoptas vīndaru tradīcijas. Par jaunās pasaules vīniem uzskata tādas valstis kā Kanāda, Austrālija, Čīle un Dienvidāfrika.
  • Maldīgs ir uzskats, jo vecāks vīns, jo tas labāks. Tas attiecas tikai uz dažām šķirnēm, un jūs arī nekļūdīsities, iegādājoties 2014. vai 2015. gada vīnus.

Kam jāpievērš uzmanība, lai sarkanvīns garšotu īpaši labi?

  • Pussausiem sarkanvīniem un viegli sausiem sarkanvīniem ieteicamā pasniegšanas temperatūra ir 10 – 12 C.
  • Pussauso vīnu pasniedz sarkanvīna glāzēs. Labai sarkanvīna glāzei ir paplats, apļveida kauss, kurš augšdaļā ir nedaudz sašaurināts, tādējādi ļaujot izbaudīt katram sarkanvīnam raksturīgo aromāta buķeti.
  • Sarkanvīna glāzēm parasti tilpums ir 100 – 350 ml, to piepilda 1/3 vai pusi no glāzes tilpuma.
  • Saldiem sarkanvīniem ieteicamā pasniegšanas temperatūra ir 14 – 16C.

Kādi ēdieni un uzkodas piederas sarkanvīniem?

  • Pēc seniem principiem, mēdz teikt, ka “ sarkanvīni iet kopā ar sarkaniem ēdieniem”.
  • Sarkanvīns vislabāk sader kopā ar aitas, teļa, putna gaļas ēdieniem, kā arī ar dažādiem žāvējumiem.
  • Viena no labākām uzkodām pie sarkanvīna noteikti ir siers, bet tam jābūt pēc iespējas cietākam.

Kā izvēlēties vīnu pie ēdiena?

Ikviens gardēdis zina, ka pareiza vīna izvēle spēj ēdiena garšu izcelt un padarīt īpašu, vai tieši otrādi – nomākt. Kā pārvērst katru ēdienreizi par īpašu baudījumu, un kādu vīnu izvēlēties pie dažādiem ēdieniem? Šajā rakstā pieredzes bagātais vīnzinis un viens no labākiem šefpavāriem Latvijā - Jānis Kaļķis, sniegs jums vērtīgus ieteikumu, kas atklās vīna un ēdiena saderību.

Kādus ēdienus labāk izvēlēties pie baltajiem vīniem?

  • Baltie galda vīni sader kopā ar uzkodām, viegliem gaļas un zivju ēdieniem.
  • Pie karstajiem zivju ēdieniem - sautētām, novārītām zivīm vai zivs, kas pagatavota kopā ar smalkām mērcēm, var piedāvāt sausos vīnogu vīnus.
  • Laba izvēle noteikti būs mīkstie sieri, piemēram, Camembert un Brie.
  • Balto vīnu garšu noteikti izcels suši, kuru sastāvā ir zivis.

Kuri ēdieni izcels sarkanvīnu garšu un padarīs tos īpaši baudāmus?

  • Sarkanie galda vīni baudāmi kopā ar aitas, teļa, putna gaļas ēdieniem.
  • Šie vīni īpašu padarīs arī šašliku, plovu un šķiņķi.
  • Pie gaļas ēdieniem- bifšteka, filejas, antrekota, eskalopa, kotletēm, šniceles, romšteka, ceptas liellopa, teļa, aitas vai cūkgaļas iesaka sausos sarkanos vīnus, kā arī sarkano galda vīnu vai sarkano dzirkstošo vīnu.
  • Tradicionāli uzskata: jo siers ir cietāks, jo tas labāk garšos kopā ar sarkanvīnu.

Jānis Kaļķis atzīst, ka, piemēram, ēdot čili nav iespējams īsti izjust citas garšas, tāpēc pie asiem ēdieniem nav ieteicams izvēlēties īpaši dārgus vīnus. Praktisks padoms no vīnziņa - ja ēdiena pagatavošanā izmantojat kādu konkrētu vīnu, tad šis pats vīns arī pasniedzams pie pusdienām vai vakariņām.

Vīnzinis Jānis Kaļķis par Francijas vīniem

Francija ir viena no tām valstīm, kur vīna ražošanai ir ne tikai labvēlīgi laikapstākļi, bet kas arī jau no seniem laikiem ir domājusi par šī dzēriena tirdzniecību un mārketingu. Tieši francūži bija tie, kas ieviesa vīnu klasifikāciju un sakārtoja likumdošanu, lai vīnu varētu piegādāt arī citām valstīm. Daudziem ir izveidojies priekšstats, ka tieši Francijā tiek ražoti vislabākie vīni. Svarīgi ir saprast, ka vīna audzēšanai labas ir visas vietas, kur ir pietiekams saules daudzums, tas ir, 1500-3000 saules stundu vīnogu nobriešanas periodā.

Pirms vīna iegādes pircējam ir jāsaprot, kāda stila vīnu viņš vēlas –sarkanvīnu, baltvīnu vai rozā vīnu. Tipiski sarkanvīna reģioni ir trīs – Bordo, Burgundija un Ronas ieleja. Francijas dienvidu vīni– tā būs laba izvēle cenas un kvalitātes balansam. Baltvīna reģioni ir tie, kur ir vēsāks klimats, kā, piemēram, Luāras ieleja, Burgundijas dienvidu gals un, protams, Elzasas reģions. Rozā vīnus gatavo visā teritorijā, bet slavenākie reģioni ir – Luāras, Ronas ieleja un Francijas dienvidu daļa.

Apskatot cenu kategoriju, ir jāsaprot, kādam mērķim vīns tiek pirkts:  mērķis ir baudīt vīnu un par to īpaši neaizdomāties, vai arī tas tiek pirkts ar domu iedziļināties vīna garšas niansēs un tā specifikā. Atkarībā no mērķa ir atkarīga arī cenu kategorija. Ja cilvēks grib vienkārši baudīt vīnu vakarā vai pusdienās, tad tie būs 6-15 eiro, šajā kategorijā var izvēlēties daudz ļoti labus vīnus, tai skaitā arī no Francijas.

Svarīgi ir atcerēties, ka ēdiena un vīna saderībai nav viena noteikta principa. Par to ir rakstītas daudzas grāmatas, bet patiesība vienmēr ir kaut kur par vidu. Tie vaļi, uz kā balstās ēdiena un dzēriena saderība, ir trīs – reģionālā saderība, struktūras saderība un garšu mijiedarbība. Struktūras saderība nozīmē, ka smags ēdiens nesader kopā ar vieglu vīnu, un otrādi. Vīns, kurā alkohola saturs ir zemāks par 12 grādiem, uzskatāms par vieglu, savukārt vīns, kurā alkohola saturs mērāms no 13,5 grādiem uz augšu, jau tiek pieskaitīts pie smagas miesasbūves vīniem. Savukārt garšu mijiedarbība nozīmē to, ka dominantā garša ēdienā prasa noteiktas garšas vīnā. Ēdienam, kas, piemēram, ir gatavots pēc Franču virtuves, klāt labāk ir jāpasniedz arī Franču vīns. Jo vēsturiski tā tas ir nostiprinājies, kas kopā ir audzis, tam kopā būs būt.

Svarīgi arī paturēt prātā, ka pasaulē Francijas vīni vienmēr ir bijuši populāri, un visa pasaule jau sen ir centusies viņiem līdzināties. Francūži vīndarīšanā daudzās jomās ir bijuši pirmie – pēc likumdošanas, pēc tradīcijām, bet labi vīni ir ne tikai Francijā, tāpēc nākošajos rakstos pastāstīšu jums arī par citu valstu vīniem.

Vīnzinis Jānis Kaļķis par dzirkstošajiem vīniem

Dzirkstošais vīns, ko bieži neprecīzi mēdzam dēvēt arī par šampanieti, ir neatņemama svētku galda sastāvdaļa, kas svinībām piešķir šarmantu greznumu, dzīvesprieku, vieglumu un rotaļīgumu, tāpēc, iepazīstināsim Jūs ar noderīgu informāciju par dzirkstošajiem vīniem!

  • Precīza dzirkstošo vīnu izcelsmes valsts nav zināma, taču ir skaidrs, ka šis īpašais un cēlais dzēriens, kas rakstos minēts jau 16. un 17.gadsimtā, ātri atrada savu vietu gan Francijas, gan Anglijas karaļnamos un vēlāk strauji iekaroja arī vienkāršās tautas uzmanību.
  • Par vienu no pasaulē zināmākajiem dzirkstošo vīnu ražošanas reģioniem jau 17.gadsimta beigās kļuva Šampaņa Francijā, un tikai šajā apvidū ražotais dzirkstošais vīns var tikt cēli saukts par šampanieti. Šādu aizsardzību Šampaņas provinces vīndariem jau izsenis nodrošina Francijas valsts, jo, pieaugot dzirkstošo vīnu popularitātei, pieauga arī mazāk kvalitatīvu dzērienu piedāvājums, kas draudēja sagraut šampanieša nevainojamo reputāciju. Tieši tādēļ pat citviet Francijā radīts dzirkstošais vīns nedrīkst nest šampanieša vārdu.
  • Interesanti, ka Šampaņas reģionā ir vien daži vīna ražotāji, kuru ražošanas apjomi ļauj gada laikā radīt vairāk par miljons pudelēm šampanieša, tomēr par šampanieša trūkumu pasaulei nevajadzētu bēdāties, jo reģionā ir daudz mazu vīndaru, kas spēj piedāvāt labas kvalitātes dzērienu un iekarot arvien lielākas pielūdzēju simpātijas, turklāt ir pieejami arī daudzi citi kvalitatīvi dzirkstošie vīni.
  • Dzirkstošā vīna veidu, ko uz pudelēm apzīmē ar dažādiem svešvārdiem, piemēram, Brut, Dolce, Abocado u.c. nosaka, ņemot vērā vīna sausuma un salduma proporcijas, turklāt katras valsts vīndari savai produkcijai lieto cita veida apzīmējumu, tādēļ dzirkstošo vīnu klāstā reizēm var viegli apjukt.
  • Dzirkstošā vīna saldums tiek veidots, ražošanas procesā pievienojot vīnam noteiktu daudzumu cukura, bet interesanti, ka dzirkstošā vīna radīšanai labāk piemērotas izteikti skābas vīnogas.

Dzirkstošo vīnu gatavošanai visbiežāk lieto trīs metodes:

  • Tradicionālā metode – tiek izmantota šampanieša gatavošanai. Sākumā tiek pagatavots klasisks vīns, kam pievieno rauga un cukura maisījumu, pilda speciālas formas izturīgās pudelēs, kurās tas rūgst vēlreiz. Otrās fermentācijas laikā vīnā veidojas papildus alkohols, nogulsnes un ogļskābā gāze. Kad gāzei nav vairs vietas, tā izšķīst dzērienā, tālab pēc šīs metodes gatavotā dzirkstošajā vīnā burbuļi turas ļoti ilgi.
  • Šarma metode (Methode Charmat) ir izplatītākā dzirkstošo vīnu gatavošanas tehnoloģija ar ko pagatavo 70-80% no visas pasaules dzirkstošajiem vīniem. Šādi gatavotiem vīniem otrreizējā fermentācija notiek lielā metāla tvertnē, pēc fermentācijas dzēriens tiek izfiltrēts, pildīts pudelēs un  sāk savu ceļu pie pircējiem.
  • Lauku metode (Methode Rurale vai Methode Ancestrale), nozīmē, ka  jau pirmreizējā vīna fermentācija tiek pabeigta pudelē. Vīns tiek raudzēts, bet tam neļauj izrūgt līdz galam. Tad veic dzēriena filtrēšanu, atstājot tajā raugu. Šādu dzērienu pilda pudelē, kur tas pabeidz savu gatavošanos un rodas viegli gāzēts dzirkstošais vīns.
  • Dzirkstošo vīnu var gatavot jebkurā valstī, kur audzē vīnogas. Tomēr dzirkstošā vīna ražošana nav populāra reģionos ar izteikti karstu klimatu. Tas tādēļ, ka karstumā vīnogās izdalās vairāk cukuru, bet labu dzirkstošo vīnu radīšanai nepieciešamas ogas ar augstu skābuma līmeni, lai varētu regulēt vīna garšu un burbuļu intensitāti.  
  • Mājās dzirkstošo vīnu labāk glabāt 6-8 grādu temperatūrā. Šādā vidē vīnam izdalās mazāk burbuļu un veidojas maigākas garšas nianses.
  • Sausu dzirkstošo vīnu nav ieteicams pasniegt kopā ar desertiem, jo saldā ēdiena garša pastiprinās vīna skābumu.

Vīnzinis Jānis Kaļķis par Itālijas vīniem

Vīns jau no seniem laikiem Itālijā tiek turēts augstā godā un tam pat ir piedāvāts slavenais teiciens “In vino veritas” (“Vīnā ir patiesība”). Tieši tāpēc, lai vairāk uzzinātu par vīna darināšanas tradīcijām Itālijā, esam apkopojuši vairākus faktus, kas ļaus jums iepazīt Itālijā radītu vīnu.

 

  • Itālijā vīnus pēc likumdošanas klasificē četrās pamatgrupās:

D.O.C.G. – Tas ir vīnu klasifikācijas augstākais standarts. Šo atzīmi saņem tikai labākie vīni, kas atbilst konkrētām kategorijas prasībām. Šīs grupas vīniem ir jāiztur īpaši novērtējumi, ko veic degustācijas komiteja, pirms vīnu sāk pildīt pudelēs.

D.O.C. – Tā ir vīnu kategorija, kas ražoti skaidri noteiktos un ierobežotos reģionos. Noteikumi ir ļoti specifiski, lai saglabātu īpašās un unikālās Itālijas vīna ražošanas tradīcijas. Šiem vīniem jāiztur garšas testi un ķīmiskās analīzes.

I.G.T. –  Savukārt šajā kategorijā ietilpst plašs klāsts vīnu, sākot pat ar augstas kvalitātes vīniem un beidzot ar lauku vīniem. Piemēram, tādi  ir vairāki Toskānas vīni, kas neietilpst D.O.C. un paliek zemākā kategorijā, bet pēc savas kvalitātes tie ir ļoti labi un pat dārgi vīni.

Vdt – Galda vīni. Uzraksts “Vini da tavola” apzīmē mājas vīnu - vienkāršu vīnu.

 

  • Ja skatās pēc cilvēku gaumes kritērijiem, tad Itālijas vīni ir ļoti viegli iedalāmi, jo tālāk uz dienvidiem, jo karstāks ir klimats, jo vīns būs spēcīgākas uzbūves, ja gribas ko vieglu, tad jāskatās uz ziemeļu reģioniem.

 

  • Uz pudeles atzīme Superiore nozīmē, ka konkrētais vīns ir darināts no gada labākās ražas vīnogām. Ar šo atzīmi tiek izcelts labākais ražas gads. Šīs kategorijas vīniem vienmēr būs par pus procentu augstāks alkohola līmenis, kā arī tiek uzskatīts, ka tas ir nedaudz augstākas kvalitātes vīns.

 

  • Lai labāk orientētos Itālijas vīnu pasaulē, šeit ir arī citi apzīmējumi, kas vīna baudītājiem var daudz atklāt par konkrēto vīnu:
    Cantina – vīna pagrabs, vīna darītava Itālijā;
    Classico – apzīmējums norāda, ka vīns tiek gatavots vēsturiski labākajā vīndarīšanas zonā attiecīgajā apgabalā;
    Frizzante – viegli dzirkstošs vīns;
    Spumante – dzirkstošs vīns;
    Riserva – ilgāk noturēts, labas ražas gada vīns ar potenciālu ilgstošākai glabāšanai;
    Superiore – norāda gan uz augstāku noturēšanas līmeni, gan reizēm arī uz izcilu izcelsmes vietu. Šiem vīniem piemīt arī augstāks alkohola saturs. 

 

  • Ar šādām atzīmēm norāda Itālijas vīnu salduma pakāpes (kas var atšķirties starp konkrētiem reģioniem):

Extra-Brut - Ļoti sauss; 0-6 grami/litru paliekošā cukura

Brut - Sauss; 0-12 grami/litru paliekošā cukura.

Secco - Sauss (līdzīgi kā Brut)

Extra-Dry - Pussauss; 12-17 grami/litru paliekošā cukura.

Semi-Secco - Pussauss (līdzīgi kā Extra-Dry)

Amabile - Salds

Dolce - Salds

 

Vīnzinis Jānis Kaļķis par Spānijas vīniem

Saulainā un viesmīlīgā Spānija ir kā radīta, lai baudītu labu vīnu. Šī valsts ar savu karsto klimatu ir īpaši piemērota sarkano vīnogu audzēšanai, lai pēc tam radītu baudāmus sarkanvīnus, kas ir iecienīti visā pasaulē. Pēc vīnogulāju platības Spānija ir pati lielākā vīna ražotājvalsts pasaulē, bet pēc saražotā vīna daudzuma ierindojas 3.vietā pēc Francijas un Itālijas.

  • Spāņu vīnus klasificē pēc vairākiem kvalitātes kritērijiem, tos var atrast arī uz pudeļu etiķetēm:

Vino de Mesa – galda vīns. Tā ir viszemākā kvalitātes kategorija. Vīni var būt radīti, apvienojot dažādu reģiona vīnus, kuri netiek pakļauti īpašai kontrolei.

Vino de la Tierra – vietējais vīns. Šīs kategorijas vīni tiek radīti kādā konkrētā, ierobežotā vietā. Var tikt piemērota neliela kvalitātes pārbaude.

Denominacion de Origen (D.O.) – šis saīsinājums norāda uz to, ka vīna kvalitāti kontrolē valsts institūcijas. Vīni ar šādu apzīmējumu liecina par augstu kvalitāti, jo vīnogas tiek audzētas tikai atzītos vīnogu dārzos, un vīnam, atkarībā no reģionālajām īpatnībām, tiek noteikti krāsas, aromāta un garšas kritēriji.

Denominacion de Origen Calificada (D.O.C.) – visaugstākās kvalitātes vīns spāņu kvalitātes hierarhijā, tiek attiecināts tikai uz Rioja reģionā ražotajiem vīniem. Saīsinājums norāda uz to, ka vīna kvalitāti kontrolē valsts institūcijas un garantē šī vīna augsto kvalitāti. Lai saņemtu šo statusu vīnam, ir jāiziet ļoti stingra kvalitātes pārbaude.

Joven – jauns vīns, izturēts minimālu laika posmu vai arī nebūs izturēts vispār.

Crianza – minimums izturēts divus gadus, no kuriem vismaz seši mēneši ozolkoka mucās.

Reserva – vīns tiek izturēts vismaz trīs gadus no kuriem vismaz viens gads ozolkoka mucās.

Gran reserva – šis vīns tiek izturēts vismaz piecus gadus no kuriem vismaz 18 mēneši ozolkoka mucās.

  • Spānijā pati slavenākā vīnogu šķirne ir Tempranillo, kurai ir arī daudz citu nosaukumu, pat vairāk nekā 50, katrā reģionā šī šķirne sauksies citādāk. Līdzko konkrēto vīnogas šķirni iestāda citā reģionā, tā jau ir nedaudz mutējusies, un līdz ar to var tikt piešķirts cits nosaukums.
  • Heress jeb šerijs ir pasaules slavenākie stiprinātie vīni no Spānijas. To kopīgā iezīme - tie tiek darināti no vīnogām un stiprināti ar stipro alkoholu līdz alkohola daudzums sasniedz aptuveni 15-20%.
  • Ja vēlaties iegādāties ko kvalitatīvu, tad no konkrētā reģiona ir jāpērk kas šai vietai raksturīgākais, tas ko vietējie var pagatavot vislabāk. No Riojas un Riberas del Rio tas būs sarkanvīns, no Spānijas dienvidiem tas būs šerijs, no Ruedas – baltvīns.
  • Populārākais dzirkstošais vīns no Spānijas ir Cava. Tas ir spāņu dzirkstošais vīns, kas ražots pēc klasiskās šampanieša tehnoloģijas. Tā ražošanas pamatā izmanto vīnogas macabeo,  parellada un xarello. Cava ir lētāka, jo ogas maksā daudz lētāk nekā Šampaņā, tomēr ilgstoši izturēto dzērienu cenas ir tuvu šampanietim. Pazīstamākā vieta, kur gatavo Cavu, ir Penedes reģions.